Baltijas reģionā ilgstoša saskare ar eksistenciāliem draudiem ir izkopusi īpašu prasmi tos uztvert. Mēs nepārtraukti sekojam līdzi droniem, pārrautiem zemūdens kabeļiem, sakaru traucējumiem un karaspēka pārvietojumiem. Retāk gan atzīstam, ka pašas bailes ir ierocis – un ka retorika, kas spēj mobilizēt nāciju tās aizstāvībai, nepareizās rokās var tikt vērsta pret to pašu, lai to iegrūstu panikā.
Divi atšķirīgi jēdzieni, ko reti aplūko kopā, izskaidro, kāpēc tā notiek.
Pirmais ir sekuritizācija. Šo jēdzienu izstrādāja Kopenhāgenas skola, un tā būtība ir maldinoši vienkārša: drošība nav tikai fakts, bet apgalvojums. Kad politiķis, plašsaziņas līdzeklis vai naidīgs kanāls kaut ko pasludina par eksistenciālu draudu, tas nozīmē ko vairāk nekā realitātes aprakstu. Tā būtībā ir prasība pēc atļaujas apiet ierasto politisko procesu, apturēt debates, koncentrēt varu un ārkārtas gaisotnē pieņemt pasākumus, ko sabiedrība miera laikā noraidītu. Šis gājiens izdodas tikai tad, ja sabiedrība atļauju piešķir. Bailes ir valūta, ar kuru tā par šo atļauju maksā.
Otrais jēdziens ir psiholoģiskā inokulācija.
Pirms vairāk nekā sešiem gadu desmitiem psihologs Viljams Makgvairs (William McGuire) atklāja, ka uzskatus, tāpat kā ķermeni, var imunizēt. Ja cilvēku pakļauj vājinātai manipulatīva argumenta versijai, tad līdztekus ar līdzekļiem tā atspēkošanai, viņš izstrādā “kognitīvās antivielas”. Kad pienāk pilnā spēka versija, tā vairs neiedarbojas. Mūsdienu pētnieki šo preventīvo pieeju dēvē par „prebunking” jeb iepriekšēju atspēkošanu, un tā darbojas tieši tāpēc, ka laikus dots brīdinājums maina to, kā mēs uztveram informāciju. Jau paredzēta manipulācija zaudē lielāko daļu sava spēka.
Savienojot abas atziņas, atklājas kas noderīgs. Ja sekuritizācija ir atkarīga no auditorijas piekrišanas, tad sabiedrība no pasīva vērotāja kļūst par izšķirošu dalībnieku. Iedzīvotājus, kuriem iepriekš iemācīts, kā tiek konstruēta baiļu kurināšana, ir ārkārtīgi grūti iebiedēt.
Latvijā tas ir svarīgāk nekā gandrīz jebkur citur, turklāt iemesla dēļ, ko viegli aplami saprast. Baltijas valstis saskaras ar reāliem, dokumentētiem draudiem un tādēļ mēs nevaram atļauties ar vieglprātīgu skepsi ikvienu brīdinājumu noraidīt kā manipulāciju. Taču vienlaikus mēs esam arī pastāvīgs mērķis informācijas operācijām, kuru vienīgais uzdevums ir radīt bailes – likt sabiedrībai justies bezpalīdzīgai, attēlot aizsardzību kā provokāciju, pārliecināt mazākumtautības, ka pašu valsts vērsusies pret tām. Bailes nav šo operāciju nejaušs blakusprodukts; bailes ir to mērķis.
Tāpēc sabiedrība, kuru nav viegli iebiedēt ir stratēģisks resurss. Tā ir visaptverošā aizsardzība, attiecināta arī uz apziņu.
Ko tad īsti māca šī imunizācija? Nevis neticēt, bet ga atpazīt paņēmienu. Baiļu kurināšanai ir savs algoritms, un tas ir pārsteidzoši konsekvents neatkarīgi no runātāja: ikvienas problēmas pasniegšana par eksistenciālu krīzi; mākslīgi radīta steidzamība, kas apgalvo, ka nav laika domāt; prasība nodot savu lēmumpieņemšanu tiem, kas sola aizsargāt; ienaidnieka attēlošana par kaut ko šausminošu, nevis vienkārši bīstamu; un klusa uzstājība, ka jebkādas debates ir nelojalitāte. Iemāciet pilsoņiem pamanīt šos gājienus un jūs dodat viņiem darbojošos prāta filtru – tādu, kas atklāj manipulāciju neatkarīgi no tā, zem kāda karoga tā paslēpusies.
Šis pēdējais punkts ir neērts, un tieši tāpēc arguments būs godīgs, ne komfortabls. Šo pašu augstākminēto algoritmu var lietot gan pretinieks, gan draugs. Naidīgs kanāls to izmanto, lai sētu paniku; kādam vietējam spēkam var rasties kārdinājums to izmantot, lai uzvarētu strīdā vai panāktu darbības, kuras neizturētu atklātu kritiku. Imunizācija nenostājas nevienā pusē. Tā dod pilsonim mērauklu, ar kuru noteikt vai drošības komunikācija ir leģitīma, bet manipulācija – nav. Patiess brīdinājums balstās pierādījumos, ir samērīgs, aicina sevi pārbaudīt un izturas pret cilvēkiem kā pret spriestspējīgām personām, kas spēj izturēt patiesību. Manipulācija piedāvā paniku pierādījumu vietā un paklausību spriestpējas vietā.
Tiem, kas strādā aizsardzības komunikācijā, šī izpratne nav drauds misijai. Tā ir misija, kas ir pareizi saprasta. Sabiedrība, kas spēj atšķirt patiesu brīdinājumu no mākslīgi uzkurinātas panikas, reālā krīzē ir vieglāk mobilizējama, jo tās uzticība ir pelnīta, nevis uzspiesta. Bailes valda tikai tik ilgi, kamēr tās nav izprastas.
Baltijas pieredze mums ir devusi realitātē sakņotu prasmi lasīt draudus. Mūsu uzdevums ir nodot tālāk pretlīdzekli kritiskam prātam– audzināt paaudzi, kurai sastopoties ar baiļu valodu tā reaģēs tāpat, kā imūns organisms, kad tas sastopas ar vīrusu: tā ir modra, mierīga un imūna.
