Lielākajā daļā valsts drošības sistēmu prioritāte tiek piešķirta indivīdu gatavībai, nosakot minimālo laika periodu (no 72 stundām līdz septiņām dienām), kurā privātpersonai ir jāizdzīvo bez valsts palīdzības pēc būtiska traucējuma rašanās. Taču rodas pamatots jautājums: vai līdzīgas prasības tiek izvirzītas arī uzņēmumiem un iestādēm?
72 stundu standarts nekad nav bijis paredzēts komercuzņēmumiem, jo tā izcelsme meklējama mājsaimniecību gatavības doktrīnā. Privātie uzņēmumi labi apzinās gatavības nozīmi, taču tie ir veikuši racionālus aprēķinus liberāla regulējuma vidē. Atbilstība prasībām šodien maksā naudu, savukārt neatbilstība nemaksā neko. Ieguldījumi noturībā rada tūlītējus, noteiktus un pilnībā redzamus izdevumus bilancē, turpretim neveiksmes izmaksas ir saistītas ar nākotni.
Noturība un efektivitāte strukturāli ir pretrunā viena ar otru. Drošas, vietējā līmenī nodrošinātas piegādes ķēdes ir dārgākas. Krājumu modeļi „visiem gadījumiem” iesaldē kapitālu. Rezerves sistēmas, rezerves enerģijas avoti un pret kiberuzbrukumiem izturīga infrastruktūra rada tiešas izmaksas. Droša aparatūra un programmatūra no NATO un ES valstīm izmaksā dārgāk nekā alternatīvas, kas iegādātas ārpus šīm aliansēm. Tirgus vienmēr spiedīs organizācijas izvēlēties efektivitāti, nevis rezervju veidošanu. Gaidīt, ka uzņēmumi investēs sagatavotībā, neņemot vērā šo ekonomisko realitāti, ir tikai vēlme.
Dažiem privātiem uzņēmumiem ir pienākums ieguldīt gatavībā vai nu saskaņā ar normatīvajiem aktiem (piemēram, kritiskās infrastruktūras gadījumā), vai arī atbilstoši mātesuzņēmumu vai investoru prasībām.
Kritiskās infrastruktūras operatoriem likumā ir noteikts pienākums ievērot noteiktu atbilstības līmeni drošības standartiem un darbības nepārtrauktības plāniem. Tomēr kritiskā infrastruktūra nedarbojas izolēti. Lielākā daļa organizāciju ir atkarīgas no ārpakalpojumiem, tostarp IT atbalsta, fiziskās drošības, loģistikas un apkopes. Tādējādi kritiskās infrastruktūras noturība ir neatdalāma no tās apakšuzņēmēju noturības. Daudziem apakšuzņēmējiem vienlaikus ir līgumi ar desmitiem vai simtiem organizāciju. Ja notiek krīze, visi šie klienti var nekavējoties pieprasīt vienu un to pašu pakalpojumu. Vai viens drošības uzņēmums spēj apsargāt simtiem objektu hibrīda uzbrukuma laikā? Vai IT pakalpojumu sniedzējam ir iespējams vienlaikus sniegt atbalstu desmitiem klientu, kurus skārusi izpirkuma ļaunatūra, kā tas notika ar „WannaCry” un „NotPetya”?
Vai rezerves ģeneratoru piegādātāji spēj vienlaikus apgādāt visus partnerus, kā to parādīja 2025. gada Spānijas un Portugāles elektroenerģijas krīze? Šis savstarpējās atkarības jautājums pašreizējās gatavības sistēmās nav pietiekami risināts.
Ziemeļvalstu un Baltijas valstu plānošanas pieņēmums ir tāds, ka, ja būtiski pakalpojumi, piemēram, elektroenerģija, sakari, banku pakalpojumi un ūdensapgāde, turpina darboties, privātais sektors pielāgosies. Tas ir pierādījies gan pandēmijas laikā, gan karā Ukrainā. ES Savienības gatavības stratēģijā ir izklāstīts nozīmīgs rīcības plāns, tostarp minimālie gatavības kritēriji būtiskiem pakalpojumiem, kritisko materiālu uzkrājumu prasības un mehānismi kritisko ražošanas līniju nodrošināšanai. Virziens ir pareizs. Tomēr īstenošana aizņems vairākus gadus. Latvijas privātajam sektoram ir jābūt noturīgam jau tagad. Draudi ir tūlītēji un savstarpēji saistīti. Hibrīdkarš nav nākotnes scenārijs, bet gan šodienas realitāte, jo Latvijas teritorijā jau ir notikuši incidenti ar bezpilota lidaparātiem. Vienlaikus pastāv risks, ka piegādes ķēde var būt nestabila, jo ASV un Irānas militārs konflikts varētu bez iepriekšēja brīdinājuma ietekmēt Eiropas piekļuvi kritiski svarīgām zālēm un ražošanas izejvielām.
2025. gada BRELL elektrotīkla atslēgšana Baltijas valstīs bija noderīgs stresa tests. Tas mudināja organizācijas atjaunināt savus krīzes plānus, pārbaudīt ģeneratorus un pārliecināties par rezerves procedūru darbību. Tajā pašā laikā Latvija ir ieviesusi tā sauktās D kategorijas kritiskās infrastruktūras saistības, kas galvenokārt attiecas uz būtisku pakalpojumu sniedzēju apakšuzņēmējiem, prasot gatavību un funkcionalitāti kara apstākļos. Zviedrija izstrādā valsts standartu SS 22306 par organizāciju gatavību, kas piemērojams gan valsts, gan privātajām organizācijām un ir skaidri paredzēts izmantošanai iepirkumos, kas nozīmē, ka iepirkuma iestādes varēs pieprasīt pierādītu gatavību kā komerciālās sadarbības nosacījumu, ko novērtē pēc faktiskās darbības spējas.
Mēs redzam dažādas, sadrumstalotas iniciatīvas. Nepieciešama metodiska, ekosistēmas līmeņa pieeja gatavībai, kas ietver skaidras saistības, taisnīgus kompensācijas mehānismus un privātā sektora patiesu integrāciju valsts drošības plānošanā.
Lai gan būtisko pakalpojumu sniedzēji un CER direktīva daļēji to aptver, daudziem būtisko pakalpojumu apakšuzņēmējiem nav ne pienākuma, ne resursu, lai investētu drošībā un noturībā. Tas ietver spēju darboties vismaz 72 stundas krīzes laikā.
