Noturība jeb sabiedrības savlaicīga sagatavotība, spēja izturēt un atgūties pēc jebkādas krīzes, ieskaitot militāru uzbrukumu, ir atkarīga arī no aktīvas pilsoniskās sabiedrības, jo pēdējās desmitgadēs izpratne par noturību ir mainījusies no pieejas “no augšas uz leju” uz pieeju “no apakšas uz augšu”, kas paredz lielāku atbildību indivīdiem, kopienām un plašākai pilsoniskajai sabiedrībai jautājumos, kas saistīti ar drošību un aizsardzību. Noturības pilsoniskie aspekti, kas skaidroti šajā rakstā, ir detalizēti analizēti manā publikācijā “The Civic Dimension of Resilience: The Case of Latvia and Finland,” kas ir viena no nodaļām 2026. gadā izdotajā grāmatā Rasas Smaļukienes (Rasa Smaliukiene), Deivida Šulca (David Schultz) un Vidmantes Giedraitītes (Vidmantė Giedraityte) redakcijā “Democratic Resilience in the Baltics, Vol. 2: Societal Resilience as a Defensive Power,” kurā pieejama plaša un vispusīga noturības jēdziena izpēte Baltijas valstu drošības kontekstā.

Noturības pilsoniskajā dimensijā var izdalīt četras jomas, kam ir jāpievērš uzmanība, domājot par sabiedrības spēju pašorganizēties, kā arī spēcīgām valsts un sabiedrības attiecībām krīzes situācijās. Katrā no šīm jomām iespējams definēt skaidrus un izmērāmus indikatorus, lai novērtētu sabiedrības noturības pilsoniskos aspektus gan salīdzinājumā ar citām valstīm, gan ilgtermiņā, kas dod iespēju mērķtiecīgi vadīt arī šādus taustāmi neuztveramus, bet ne mazāk būtiskus noturības faktorus. Pirmkārt, noturība ir atkarīga no sabiedrības zināšanām un prasmēm, kā rīkoties ārkārtas situācijās, kā arī no katra pilsoņa individuālās izpratnes par nacionālo drošību un valsts aizsardzību un savu lomu tajā. Šo aspektu veido gan pilsoniskā izglītība vispārējās izglītības līmenī, gan par sabiedrības drošību atbildīgo institūciju stratēģiskā komunikācija.

Sociālās attiecības ir otra joma, kas raksturo sabiedrības noturību pilsoniskajā dimensijā, jo to veicina spēcīgas sociālās saites, vietējo kopienu sadarbības tīkli un individuāli izveidotais sociālais kapitāls, sabiedrības saliedētība un spēja pašorganizēties noteiktu jautājumu risināšanai, pilsoniskā un politiskā līdzdalība, piederības sajūta vietējai kopienai, reģionam un valstij. Sabiedrība, kurai piemīt šādas pazīmes, var ātrāk un efektīvāk pārvarēt  krīzes, jo tai ir pieejams ne tikai atbildīgo valsts un pašvaldības institūciju atbalsts, bet arī daudzveidīgi kopienai pieejamie resursi, piemēram, zināšanas un prasmes, tehnoloģiskais aprīkojums, finansējums un citi. Sociālā uzticēšanās, piederības sajūta, pilsoniskās un politiskās līdzdalības līmenis – tie ir daži no indikatoriem, kas regulāri tiek mērīti dažādos starpvalstu pētījumos, tādējādi paverot iespēju novērtēt sociālo attiecību aspektu arī noturības kontekstā.

Pārvaldības kultūra un kvalitāte valsts un pašvaldību līmenī arī ir saistīta ar noturību, jo tā nosaka pilsoniskās sabiedrības un pārvaldes institūciju spēju efektīvi sadarboties krīzēs. To veido efektīva, pārredzama, iekļaujoša un atbildīga pārvaldība un līderība, demokrātiska diskusija un apspriešana sabiedrībai būtisku jautājumu risināšanā, vienlīdzīgi pieejami sociālie un labklājības pakalpojumi, savstarpējās uzticēšanās un diskusiju kultūra, iedzīvotāju uzticēšanās amatpersonām un institūcijām. Šos noturības pilsoniskās dimensijas aspektus raksturo tādi indikatori kā politiskā uzticēšanās, iedzīvotāju apmierinātība ar politisko sistēmu un iedzīvotāju gatavība aizstāvēt valsti militāra uzbrukuma gadījumā, kas lielā mērā ir atkarīga arī no politiskiem faktoriem un sabiedrības vērtējuma par to, kā politiķu pieņemtie lēmumi un rīcība atbilst sabiedrības interesēm un kopējam labumam.

Visbeidzot, sabiedrības spēja efektīvi rīkoties krīzēs atkarīga arī no savlaicīgas, precīzas un  pietiekamas informācijas aprites, tāpēc informācija un komunikācija ir vēl viena joma, kas skatāma noturības pilsoniskajā aspektā. Lai šī joma efektīvi darbotos, nepieciešamas daudzveidīgas pratības, kas saistītas ar informatīvo telpu, piemēram, medijpratība. No pilsoniskā viedokļa primāri svarīga ir informatīvās telpas kognitīvā dimensija jeb sabiedrības uzskati un attieksmes, kas nosaka uzvedību. Šajā ziņā ļoti liela nozīme ir izglītībai plašā nozīmē, jo tā cilvēkiem sniedz nepieciešamās zināšanas un prasmes novērtēt ne tikai procesus mediju un sociālo mediju telpā, bet arī kritiski vērtēt informācijas saturu, kas iespējams tikai tādā gadījumā, ja cilvēkam ir zināmi un saprotami pamata principi par politiku, veselību, finansēm un citām būtiskām jomām sabiedrības un indivīda dzīvē. Publikācijā “The Civic Dimension of Resilience: The Case of Latvia and Finland” visi uzskaitītie noturības pilsoniskās dimensijas indikatori analizēti salīdzinājumā starp Latviju un Somiju. Sekundāro datu analīze rāda, ka Somijā pilsoniskās sabiedrības attīstības rādītāji ir augstāki nekā Latvijā. Somijas un Latvijas noturības pilsonisko aspektu salīdzinājums liecina, ka Somijā ir augstāka gatavība ārkārtas situācijām, aktīvāka sabiedrības un atbildīgo institūciju mijiedarbība, nedaudz augstāka izpratne par Krieviju kā drošības apdraudējumu, augstāka sociālā uzticēšanās un pilsoniskā un politiskā līdzdalība, vienlīdz augsta piederības izjūta vietējai kopienai un valstij, augstāka politiskā uzticēšanās un pozitīvāks politiskās sistēmas vērtējums, būtiski lielāka gatavība aizstāvēt savu valsti, kā arī augstāka medijpratība. Ņemot vērā, ka Somija ir valsts ar vienu no vislabāk attīstītajiem visaptverošās valsts aizsardzības modeļiem, ko arī Latvija izmantojusi kā vienu no piemēriem un paraugiem, raksta nozīmīgākais secinājums ir tāds, ka šī modeļa efektīva darbība ir cieši saistīta arī ar plašu sociālo un politisko faktoru kopumu, kas jāņem vērā arī, domājot par nacionālo drošību un valsts aizsardzību.

Saite uz rakstu.

Saita uz grāmatu.

Baltijas reģionā ilgstoša saskare ar eksistenciāliem draudiem ir izkopusi īpašu prasmi tos uztvert. Mēs nepārtraukti sekojam līdzi droniem, pārrautiem zemūdens kabeļiem, sakaru traucējumiem un karaspēka pārvietojumiem. Retāk gan atzīstam, ka pašas bailes ir ierocis – un ka retorika, kas spēj mobilizēt nāciju tās aizstāvībai, nepareizās rokās var tikt vērsta pret to pašu, lai to iegrūstu panikā.

Divi atšķirīgi jēdzieni, ko reti aplūko kopā, izskaidro, kāpēc tā notiek.

Pirmais ir sekuritizācija. Šo jēdzienu izstrādāja Kopenhāgenas skola, un tā būtība ir maldinoši vienkārša: drošība nav tikai fakts, bet apgalvojums. Kad politiķis, plašsaziņas līdzeklis vai naidīgs kanāls kaut ko pasludina par eksistenciālu draudu, tas nozīmē ko vairāk nekā realitātes aprakstu. Tā būtībā ir prasība pēc atļaujas apiet ierasto politisko procesu, apturēt debates, koncentrēt varu un ārkārtas gaisotnē pieņemt pasākumus, ko sabiedrība miera laikā noraidītu. Šis gājiens izdodas tikai tad, ja sabiedrība atļauju piešķir. Bailes ir valūta, ar kuru tā par šo atļauju maksā.

Otrais jēdziens ir psiholoģiskā inokulācija.

Pirms vairāk nekā sešiem gadu desmitiem psihologs Viljams Makgvairs (William McGuire) atklāja, ka uzskatus, tāpat kā ķermeni, var imunizēt. Ja cilvēku pakļauj vājinātai manipulatīva argumenta versijai, tad līdztekus ar līdzekļiem tā atspēkošanai, viņš izstrādā “kognitīvās antivielas”. Kad pienāk pilnā spēka versija, tā vairs neiedarbojas. Mūsdienu pētnieki šo preventīvo pieeju dēvē par „prebunking” jeb iepriekšēju atspēkošanu, un tā darbojas tieši tāpēc, ka laikus dots brīdinājums maina to, kā mēs uztveram informāciju. Jau paredzēta manipulācija zaudē lielāko daļu sava spēka.

Savienojot abas atziņas, atklājas kas noderīgs. Ja sekuritizācija ir atkarīga no auditorijas piekrišanas, tad sabiedrība no pasīva vērotāja kļūst par izšķirošu dalībnieku. Iedzīvotājus, kuriem iepriekš iemācīts, kā tiek konstruēta baiļu kurināšana, ir ārkārtīgi grūti iebiedēt.

Latvijā tas ir svarīgāk nekā gandrīz jebkur citur, turklāt iemesla dēļ, ko viegli aplami saprast. Baltijas valstis saskaras ar reāliem, dokumentētiem draudiem un tādēļ mēs nevaram atļauties ar vieglprātīgu skepsi  ikvienu brīdinājumu noraidīt kā manipulāciju. Taču vienlaikus mēs esam arī pastāvīgs mērķis informācijas operācijām, kuru vienīgais uzdevums ir radīt bailes – likt sabiedrībai justies bezpalīdzīgai, attēlot aizsardzību kā provokāciju, pārliecināt mazākumtautības, ka pašu valsts vērsusies pret tām. Bailes nav šo operāciju nejaušs blakusprodukts; bailes ir to mērķis.

Tāpēc sabiedrība, kuru nav viegli iebiedēt  ir stratēģisks resurss. Tā ir visaptverošā aizsardzība, attiecināta arī uz apziņu.

Ko tad īsti māca šī imunizācija? Nevis neticēt, bet ga  atpazīt paņēmienu. Baiļu kurināšanai ir savs algoritms, un tas ir pārsteidzoši konsekvents neatkarīgi no runātāja: ikvienas problēmas pasniegšana par eksistenciālu krīzi; mākslīgi radīta steidzamība, kas apgalvo, ka nav laika domāt; prasība nodot savu lēmumpieņemšanu tiem, kas sola aizsargāt; ienaidnieka attēlošana par kaut ko šausminošu, nevis vienkārši bīstamu; un klusa uzstājība, ka jebkādas debates ir nelojalitāte. Iemāciet pilsoņiem pamanīt šos gājienus un jūs dodat viņiem darbojošos prāta filtru – tādu, kas atklāj manipulāciju neatkarīgi no tā, zem kāda karoga tā paslēpusies.

Šis pēdējais punkts ir neērts, un tieši tāpēc arguments būs godīgs, ne komfortabls. Šo pašu augstākminēto algoritmu var lietot gan pretinieks, gan draugs. Naidīgs kanāls to izmanto, lai sētu paniku; kādam vietējam spēkam var rasties kārdinājums to izmantot, lai uzvarētu strīdā vai panāktu darbības, kuras neizturētu atklātu kritiku. Imunizācija nenostājas nevienā pusē. Tā dod pilsonim mērauklu, ar kuru noteikt vai drošības komunikācija ir leģitīma, bet manipulācija – nav. Patiess brīdinājums balstās pierādījumos, ir samērīgs, aicina sevi pārbaudīt un izturas pret cilvēkiem kā pret spriestspējīgām personām, kas spēj izturēt patiesību. Manipulācija piedāvā paniku pierādījumu vietā un paklausību spriestpējas vietā.

Tiem, kas strādā aizsardzības komunikācijā, šī izpratne nav drauds misijai. Tā ir misija, kas ir pareizi saprasta. Sabiedrība, kas spēj atšķirt patiesu brīdinājumu no mākslīgi uzkurinātas panikas, reālā krīzē ir vieglāk mobilizējama, jo tās uzticība ir pelnīta, nevis uzspiesta. Bailes valda tikai tik ilgi, kamēr tās nav izprastas.

Baltijas pieredze mums ir devusi realitātē sakņotu prasmi lasīt draudus. Mūsu uzdevums ir nodot tālāk pretlīdzekli kritiskam prātam– audzināt paaudzi, kurai sastopoties ar baiļu valodu tā reaģēs tāpat, kā imūns organisms, kad tas sastopas ar vīrusu: tā ir modra, mierīga un imūna.

Lielākajā daļā valsts drošības sistēmu prioritāte tiek piešķirta indivīdu gatavībai, nosakot minimālo laika periodu (no 72 stundām līdz septiņām dienām), kurā privātpersonai ir jāizdzīvo bez valsts palīdzības pēc būtiska traucējuma rašanās. Taču rodas pamatots jautājums: vai līdzīgas prasības tiek izvirzītas arī uzņēmumiem un iestādēm?

72 stundu standarts nekad nav bijis paredzēts komercuzņēmumiem, jo tā izcelsme meklējama mājsaimniecību gatavības doktrīnā. Privātie uzņēmumi labi apzinās gatavības nozīmi, taču tie ir veikuši racionālus aprēķinus liberāla regulējuma vidē. Atbilstība prasībām šodien maksā naudu, savukārt neatbilstība nemaksā neko. Ieguldījumi noturībā rada tūlītējus, noteiktus un pilnībā redzamus izdevumus bilancē, turpretim neveiksmes izmaksas ir saistītas ar nākotni.

Noturība un efektivitāte strukturāli ir pretrunā viena ar otru. Drošas, vietējā līmenī nodrošinātas piegādes ķēdes ir dārgākas. Krājumu modeļi „visiem gadījumiem” iesaldē kapitālu. Rezerves sistēmas, rezerves enerģijas avoti un pret kiberuzbrukumiem izturīga infrastruktūra rada tiešas izmaksas. Droša aparatūra un programmatūra no NATO un ES valstīm izmaksā dārgāk nekā alternatīvas, kas iegādātas ārpus šīm aliansēm. Tirgus vienmēr spiedīs organizācijas izvēlēties efektivitāti, nevis rezervju veidošanu. Gaidīt, ka uzņēmumi investēs sagatavotībā, neņemot vērā šo ekonomisko realitāti, ir tikai vēlme.

Dažiem privātiem uzņēmumiem ir pienākums ieguldīt gatavībā vai nu saskaņā ar normatīvajiem aktiem (piemēram, kritiskās infrastruktūras gadījumā), vai arī atbilstoši mātesuzņēmumu vai investoru prasībām.
Kritiskās infrastruktūras operatoriem likumā ir noteikts pienākums ievērot noteiktu atbilstības līmeni drošības standartiem un darbības nepārtrauktības plāniem. Tomēr kritiskā infrastruktūra nedarbojas izolēti. Lielākā daļa organizāciju ir atkarīgas no ārpakalpojumiem, tostarp IT atbalsta, fiziskās drošības, loģistikas un apkopes. Tādējādi kritiskās infrastruktūras noturība ir neatdalāma no tās apakšuzņēmēju noturības. Daudziem apakšuzņēmējiem vienlaikus ir līgumi ar desmitiem vai simtiem organizāciju. Ja notiek krīze, visi šie klienti var nekavējoties pieprasīt vienu un to pašu pakalpojumu. Vai viens drošības uzņēmums spēj apsargāt simtiem objektu hibrīda uzbrukuma laikā? Vai IT pakalpojumu sniedzējam ir iespējams vienlaikus sniegt atbalstu desmitiem klientu, kurus skārusi izpirkuma ļaunatūra, kā tas notika ar „WannaCry” un „NotPetya”?

Vai rezerves ģeneratoru piegādātāji spēj vienlaikus apgādāt visus partnerus, kā to parādīja 2025. gada Spānijas un Portugāles elektroenerģijas krīze? Šis savstarpējās atkarības jautājums pašreizējās gatavības sistēmās nav pietiekami risināts.

Ziemeļvalstu un Baltijas valstu plānošanas pieņēmums ir tāds, ka, ja būtiski pakalpojumi, piemēram, elektroenerģija, sakari, banku pakalpojumi un ūdensapgāde, turpina darboties, privātais sektors pielāgosies. Tas ir pierādījies gan pandēmijas laikā, gan karā Ukrainā. ES Savienības gatavības stratēģijā ir izklāstīts nozīmīgs rīcības plāns, tostarp minimālie gatavības kritēriji būtiskiem pakalpojumiem, kritisko materiālu uzkrājumu prasības un mehānismi kritisko ražošanas līniju nodrošināšanai. Virziens ir pareizs. Tomēr īstenošana aizņems vairākus gadus. Latvijas privātajam sektoram ir jābūt noturīgam jau tagad. Draudi ir tūlītēji un savstarpēji saistīti. Hibrīdkarš nav nākotnes scenārijs, bet gan šodienas realitāte, jo Latvijas teritorijā jau ir notikuši incidenti ar bezpilota lidaparātiem. Vienlaikus pastāv risks, ka piegādes ķēde var būt nestabila, jo ASV un Irānas militārs konflikts varētu bez iepriekšēja brīdinājuma ietekmēt Eiropas piekļuvi kritiski svarīgām zālēm un ražošanas izejvielām.

2025. gada BRELL elektrotīkla atslēgšana Baltijas valstīs bija noderīgs stresa tests. Tas mudināja organizācijas atjaunināt savus krīzes plānus, pārbaudīt ģeneratorus un pārliecināties par rezerves procedūru darbību. Tajā pašā laikā Latvija ir ieviesusi tā sauktās D kategorijas kritiskās infrastruktūras saistības, kas galvenokārt attiecas uz būtisku pakalpojumu sniedzēju apakšuzņēmējiem, prasot gatavību un funkcionalitāti kara apstākļos. Zviedrija izstrādā valsts standartu SS 22306 par organizāciju gatavību, kas piemērojams gan valsts, gan privātajām organizācijām un ir skaidri paredzēts izmantošanai iepirkumos, kas nozīmē, ka iepirkuma iestādes varēs pieprasīt pierādītu gatavību kā komerciālās sadarbības nosacījumu, ko novērtē pēc faktiskās darbības spējas.

Mēs redzam dažādas, sadrumstalotas iniciatīvas. Nepieciešama metodiska, ekosistēmas līmeņa pieeja gatavībai, kas ietver skaidras saistības, taisnīgus kompensācijas mehānismus un privātā sektora patiesu integrāciju valsts drošības plānošanā.

Lai gan būtisko pakalpojumu sniedzēji un CER direktīva daļēji to aptver, daudziem būtisko pakalpojumu apakšuzņēmējiem nav ne pienākuma, ne resursu, lai investētu drošībā un noturībā. Tas ietver spēju darboties vismaz 72 stundas krīzes laikā.

Saikne starp Latviju un Īriju man vienmēr ir nozīmējusi ne tikai par tirdzniecības statistiku vai formālas vienošanās. Šī saikne ir cilvēku starpā, to veido uzticēšanās un kopīga izaugsmes vēlme. Tāda pārliecība ir veidojusi manu profesionālo ceļu gandrīz 15 gadu garumā un rosinājusi kopā ar domubiedriem dibināt Īrijas Latvijas Tirdzniecības kameru (ILCC).

Ideja par ILCC radās 2011. gadā. Tajā laikā Latvijas un Īrijas attiecībām bija liels potenciāls, taču trūka strukturētas platformas, kas ļautu cilvēkiem un uzņēmumiem satikties un veidot sadarbību. Sākotnēji apsvērām iespēju organizāciju dibināt Īrijā, tomēr galu galā izvēlējāmies to reģistrēt Latvijā 2012. gada 25. aprīlī. Jau no paša sākuma ILCC tika veidota kā tilts starp abām valstīm.

Gadu gaitā šis tilts ir kļuvis daudz plašāks par tradicionālo tirdzniecību. Esmu sapratusi, ka spēcīgu ekonomisko attiecību pamatā vienmēr ir cilvēku saikne, un tās bieži stiprina kultūra, izglītība un kopīga pieredze.

Esam organizējuši iniciatīvas gan Latvijā, gan Īrijā, tostarp “Latvian Days in Ireland” no 2015. līdz 2018. gadam un vēlreiz 2023. gadā. Īpaši spilgts piemērs bija 2017. gads Zemgales dienu laikā Īrijā, kad man bija iespēja iepazīstināt latviešu mūziķi Gunāru Meijeru ar Skārletu Mukāni un Noelu Lionsu no LatWest. Viņa dziesmas tika pārtulkotas angļu valodā, Noels Lions tās izpildīja, un rezultātā tika izdots CD. Tas bija spēcīgs atgādinājums, ka nozīmīgas partnerības bieži sākas ārpus tradicionālās uzņēmējdarbības vides.

Šī pati filozofija jau vairāk nekā desmit gadus ir 101 CONTACTS – Networking Evening pamatā. Lai arī ar pārtraukumiem, šie pasākumi ir pulcējuši cilvēkus neformālā, bet mērķtiecīgā vidē sarunām un domapmaiņai, no kurām var izaugt attiecības un sadarbība.

Šodien ILCC loma ir kļuvusi daudz praktiskāka. Mēs turpinām organizēt tīklošanās un biznesa pasākumus, taču arvien vairāk koncentrējamies uz konkrētu iespēju radīšanu uzņēmumiem. Mēs palīdzam tiem iepazīt jaunus tirgus, satikt potenciālos partnerus un veidot starptautisku sadarbību. 2026. gadā notiek arī sadarbība ar citām starptautiskajām uzņēmēju organizācijām, veidojam Connected Routes pasākumu par transportu un tirdzniecību, kā arī kopīgus tīklošanās pasākumus.

Būtiska mūsu darba daļa joprojām ir biznesa misijas. Gadu gaitā esam vadījuši vairākas Latvijas uzņēmēju delegācijas uz Īriju, palīdzot uzņēmumiem iepazīt tirgu un veidot partnerības. 2026. gadā darbu turpinām ar septembra programmu Īrijā, kā arī vedot Latvijas IT, Ai un FinTech uzņēmumu delegāciju uz Dublinu oktobrī. Vienlaikus strādājam arī pretējā virzienā — iepazīstinām Īrijas tūrisma un tehnoloģiju nozares pārstāvjus ar Latviju un radām iespējas Īrijas uzņēmumiem atklāt Latviju kā biznesa galamērķi.

Šī divvirzienu kustība parāda, cik ļoti Latvijas un Īrijas attiecības ir mainījušās. Ja agrāk lielākoties Latvijā skatījāmies Īrijas virzienā, tad šodien sadarbība kļūst arvien līdzsvarotāka. Īrijas uzņēmumi arvien vairāk Latviju redz kā uzticamu un inovatīvu Eiropas Savienības partneri, savukārt Latvijas uzņēmumiem Īrija ir ne tikai eksporta tirgus, bet arī vārti uz plašākiem starptautiskiem tīkliem.

Saskatām, ka abu valstu ekonomikas var daudz iegūt no sadarbības attīstības. Latvijai ir spēcīgas pozīcijas kokrūpniecībā un koka būvniecībā, ražošanā, tūrismā un digitālajos pakalpojumos, savukārt Īrijai ir globāli orientēta uzņēmējdarbības vide un plaša pieredze tehnoloģiju un inovāciju jomā. Tāpēc šodienas iespēja ir ne tikai tirdzniecības apjomu audzēšana, bet arī iespēja veidot investīcijas, kopīgus projektus, partnerības un zināšanu apmaiņu.

Raugoties nākotnē, redzu vēl neizmantotu potenciālu: vairāk divpusēju investīciju, ciešāku uzņēmumu sadarbību, spēcīgākas saites starp uzņēmējdarbību un izglītību, kā arī plašāku Latvijas diasporas Īrijā iesaisti. Tāpat mums ir jāsniedz iespēja iepazīt Latviju arvien plašākam Īrijas uzņēmumu lokam, kuriem Latvija var kļūt gan jaunu par tirgu, gan arī par vietu investīcijām, inovācijām un partnerību veidošanai.

Tuvojoties ILCC 15. gadadienai 2027. gadā, izmantoju iespēju atskatīties uz paveikto un skaidri definēt nākamo posmu. Kameras izaugsme no organizācijas, kas savieno divas valstis, par platformu dinamiskas starptautiskas uzņēmējdarbības kopienas veidošanai ir dinamiskā procesā.

Mana vīzija ir, lai Latvijas un Īrijas attiecības būtu stratēģiski balstītas ilgtermiņa sadarbībā, kopīgajās vērtībās un savstarpējā uzticībā. ILCC turpinās savienot cilvēkus, atvērt sadarbībai durvis un audzēt ilgtermiņa partnerības no pirmās sarunas brīža.

Jo galu galā viss sākas ar saikni starp cilvēkiem, bet īstā saikne var mainīt visu.